Svaigā koncepcija

Šī un iepriekšējā ziemas treniņsezona izvērtās vairāk kā eksperimentu kopums, mazāk kā kvalitatīva treniņsezona. Divas svarīgas dzīves sastāvdaļas bija jāpaceļ jaunā līmenī vai arī jāpamet. Bija jāizvēlās ko darīt tālāk - trenēties vai netrenēties un, ja trenēties, tad kā, kā arī, ko studēt, kā studēt un ko es darīšu pēc studiju beigšanas(kā pelnīt lielo miljonu:)). Papildus šīm dvēseliskajām šaubām, radās iespēja arī izmēģināt, kā tas ir izklaidēties tādos (nu gandrīz tādos) apjomos, kā izklaidējas mani draugi.

Izvēles varianti, kurus apsvēru bija krasi pretēji, bez maz vai revolucionāri(nu priekš manis vismaz). Biju gatavs gan pamest sportu vispār, gan pamest mācības vispār un doties trenēties uz Skandināviju, paralēli kko strādājot(droši vien, ka lasot zemenes:D). Biju gatavs pamest vēsturi un mācīties te ekonomiku, te kādas inženierzinātnes, te datorzinātnes, arī vispār netrenēties un nemācīties, bet pelnīt lielo citronu:D Nu un protams, ka klubiņi, meitenes un viss ar to saistītais tam visam pa vidam galīgi man sajauca visus it kā nopietnos plānus, kas jau galvā bija nobrieduši. Vienu vārdu sakot, šaubījos.

Līdz ar to rezultāti nebija jāgaida(tiešā nozīmē). Sākot ar 2008. gada februāri, kad manā galvā sāka ieplūst visas šīs augšā minētas filozofiskās pārdomas, mani treniņu apjomi, kvalitāte un intensitāte tikai kritās. Uz uzkrātās bāzītes rēķina vēl šo to varēju uzskriet, bet kopumā viss gāja uz leju. Tas pats arī vēstures studijās - uz iepriekšapgūtā rēķina vēl izdzīvoju gandrīz līdz pat šim brīdim. Katastrofiskie rezultāti Baltijas čempī, Jukola, Tiomilā, Elitserienos, pilnīgs ātruma zudums stadionā, neveiksme studijās bija indikatori, kurus es pamanīju, taču īsti nevēlējos tos atzīt. Kursa darba aizstāvēšana bija liktenīgais trieciens. No telpas kurā tika aizstāvēti darbi izvilkos kā suns ar kājstarpē iežmiegtu asti. Tāds kauns par savu slinkumu, izgāšanos kursa biedru un pasniedzēju priekšā mani laikam piemeklēja pirmos reizi.

Pēc sagandētas nedēļas nogales un vēl dažām paŗdomu pilnām dienā radās tas, ko saucu par FRESH CONCEPTION. Tā būtībā ir raksturojama šādi: esmu orientierists, vēsturnieks un skrējējs. Ideja ir vienkārša - šīs sfēras ir tās, kur es sevi vēlos pierādīt un kurās darbojoties es jūtos vislaimīgākais. Pats īpatnējākais ir tas, ka šī koncepcija man bija padomā jau sen, tikai es cerēju, ka var būt citas, labākas. Kā izrādās - nē. Tāda forša tā dzīve ir. Pats labākais, ka es tiešām nenožēloju šo periodu - slikts jau tas nebija, bija jautri. Kā izrādās, sevi piepildīt, diemžēl(vai drīzāk par laimi) es varu tikai vienā konkrētā veidā.