Kas būtu, ja būtu

Divas rupjas kļūdas man neļāva iekļūt finālā. Tas tomēr izrādījās reāli vairāk iespējams, kā pašam pirms tam likās. Distance nebija pārāk sarežģīta, taču nespēju salikt savu ātrumu kopā ar koncetrēšanos uz karti. Rezultātā aptuveni minūte kļūdās. Žēl, SM kā parasti bija ļoti jauks pasākums, un fināls to visu būtu tikai pastiprinājis. Tagad atpakaļ LV. Jāgatavojas pusmaratonam un rudens mačiem. Motivācija trenēties tagad ir pašā zenītā.

Tredje veckan

Nedēļa pirms SM. Lai varētu noripināt šīs un sekojošās sacensības, samazināju slodzīti. Aptuveni deviņas stundas un aptuveni 100km. Tadās būs arī sekojošās divas nedēļas. Rīt Zviedrijas chempis sprintā. Kvalifikācija uz šēru saliņas Zviedrijas rietumu piekrastē, fināls Stromstadas pilsētiņā. Vai būs fināls? Redzēsim. Šodienas sprinta treniņš rādīja, ka spēks ir. Tad nu, lai spēks ir ar mani. Priekā!

It`s all about glory


Otrā nedēļa ir veikta. Alūksnes svaigais lauku gaiss dara savu. Ar otro soli pieveicu 139km 11 stundās un 39 minūtēs, kā arī esmu ieguvis pavisam jauku un nevienmērīgu iedegumu. Tagad esmu atpakaļ Rīgā, atjaunojis spēkus un saēdies labi daudz zaļumus.
Šī rīta sporta laboratorijas apmeklējums, kuru ieguvu par Rīgas maratona stafetes uzvaru, atnesa zināmus pārsteigumus. Izrādās, joprojām neesmu izrāpies no bedres, kurā iekritu pēc Jukolas, bet jau nākošnedēļ jāskrien Zviedrijas čempis Sprintā, tad nedēļas nogalē Latvijas vieglatlētikas čempionāts un tad, vēl pēc nedēļas, Latvijas čempionāts pusmaratonā. Nekas, viss būs labi. Esmu apņēmības pilns uzlabot savu 5km rekordu un uzstādīt kvalitatīvu rezultātu pusmaratonā. Tagad tikai atliek turpināt veikt soli pēc soļa, jo pasaules studentu čempionāts ir tieši pēc gada. Slava prasa upurus...

Pirmais solis veikts, līdz WUOC 2010 palikuši vēl 53 tādi paši















Viens amerikānis man kaut kad stāstīja, ka līdz pieraduma izveidei nepieciešamas vismaz 3 nedēļas. Šī tad nu ir tā pirmā, un es zinu, ka būs arī otrā, trešā un... piecdesmit trešā. Šonedēļ 12 treniņos 11 stundās un 40 minūtēs veikti 132km. Tā kā pirmdien un otrdien uztaisīju tikai pa vienam treniņam, tad vēl ir kur augt - reāli vēl kādiem 24km un divām treniņu stundām vajadzētu nākt klāt. Es gribu, es varu, es sasniegšu!

Ideāla diena

Ideālas dienas ne vienmēr sākas tā, kā tās liekas beigās. Arī šorīt - nepamodies paēdu brokastis un aizgāju gulēt līdz treniņam. Kaut kādā veidā viss nedēļas nogurums man uzbruka tieši šorīt. Pacīnijos ar sevi par aiziešanu uz treniņu (un šī iekšējā diskusija nebija viegla). Pirmo treniņu samazināju par kādiem 4.5km, bet treniņš beigās tik grūts nemaz nelikās.

UnTAD nāca JWOC stafetes skatīšanās - Latvijas puikas parādīja daudziem, kur vēži ziemo. Perfekta sajūta, kas atsauc atmiņā 2007. gadu Austrālijā. Pēc mūsu čaļu finiša nekavējoties devos uz savu otro treniņu. Un šoreiz es lidoju. Nogurumu gandrīz nejutu. 10km aerobo skrējienu (pulss līdz 160) noskrēju pa rekordu - 41:37. Finišs varēja būt nedaudz spēcīgāks, bet tas nāks - nekur jau nepazudīs. Tagad vīna glāze par mūsējo sniegumu JWOCā un tad jāturpina gatavoties nākošajiem mačiem - Zviedrijas čempim sprintā, Latvijas vieglatlētikas čempim un Latvijas čempim pusmaratonā.

P.S. Noskaņai iesaku paklausīties Manowar - Crown and the ring.

Pirmais purva treniņš

Pēc atgriešanās no Pasaules Kausa posmiem Norvēģijā E. Bertuks man pastāstīja par apvidus tehnisko un fizisko sarežģītību. Pirms kāda laika internetā varēja atrast nākošā gada studentu čempja garās distances veco karti. Būtībā purvains kalns, ļoti līdzīga JWOC 2008 gada garās distances kartei. Tātad smaga orientēšanās un ļoti smaga skriešana, bet jācīkstās man tomēr būs ar zviedriem, vietējiem. Tā kā neuzskatu, ka gada laikā spēšu pārspēt zviedrus orientēšanās tehnikas ziņā, tad vienīgā izvēle paliek pārspēt viņus fiziski. Tad nu esmu izdomājis visādus mocību treniņus, kurus ar laiku sākšu praktizēt. Šodien biju izvēlējies pamēģināt skriešanu pa purvu. Treniņš diemžēl neizvērsās tā kā bija paredzēts - purvs bija parāk aizaudzis, lai pa viņu skraidelētu, tādēļ kāpu laukā un paskraidot pa vietējo mežiņu atradu vēl pāris kalniņus papildus jau man zināmajiem un treniņu pabeidzu skraidot pa fiziski pasmagu krosa aplīti(nedaudz garāks par 2km). Jūtos patīkami saguris, bet gatavs vakara treniņam. WUOC 2010 - es nāku!

P.S. jāatrod kāds normāls tīreļa tipa purvs, diemžēl tiešā tuvumā man tāds nav... kaut kas būs jāizdomā...

Mācību stunda

Kāpa izvērsās par ļoti skaistu mācību stundu. Trīs dienu kopvērtējumā zaudētas 50 min. uzvarētājam runā pašas par sevi. Lai arī uzvarēt:D pavisam noteikti negrasījos, tomēr kaut ko tādu gaidījis nebiju. Pat bez kļūdām zaudētu uzvarētājam daudz - ap 25min. Daži secinājumi:

  • Es vienkārši esmu par lēnu
  • Kamēr citi ir formas augšējā punktā, es laikam esmu lejējā
  • Orientēšanās ātrums ļoti pieklibo
  • Arī orientēšanās izturība ir daudz par švaku(ziemas ceļa savainojums liek par sevi manīt)
  • Orientēšanās tehnikā ir atrastas būtiski uzlabojamas detaļas.
Izskatās bēdīgi (nu ir jau ar), BET esmu pozitīvi noskaņots, jo tagad esmu atklājis vissteidzamāk uzlabojamos aspektus. Viss jūlijs tiks veltīts treniņiem. Vajadzētu izdoties.

Nākamās sacensības - visticamāk, ka skrējiens apkārt Vaidavas ezeram jau nākošsvētdien.

Jauni horizonti - jauni mērķi

Mērķiem ir jābūt, tas nu ir skaidrs kā diena. Savādāk dzīvei pietrūkst asumiņa, pietrūkst sajūtas, ka cīnies peldot pret straumi. Mērķiem ir jābūt lieliem, augstākajiem, jo savādāk no tā visa nav nekādas jēgas - visu laiku vajā nepiepildības sajūta.

Orientēšanās. Lai arī iepriekšējā rakstā minēju, ka nenožēloju katastrofālos rezultātus sākot ar iepriekšējā gada februāri, kuri man ļāva atrast pamatu zem kājām, tomēr jānorāda, ka iekšējā miera labad ir nepieciešams revanšs. JWOC garā distance un stafete bija iepriekšējā gada vislielākās izgāšanās, to tā atstāt nevar. Juniors vairs neesmu, taču pasaules čempionāts zviedrijā ir jau nākošagad. Tātad galvenais mērķis man ir WUOC 2010 Borlengē, Zviedrijā. Lai tie zviedri un visi citi tik panāk priekšā - redzēs velnu.
Vēl viens čempis, kurā revanšēšos nākošgad būs Baltijas čempis. Šogad slimības dēļ mans rezultāts bija nožēlojams, knapi finišēju. Nākošgad jātiek sešiniekā.
Ja skatamies uz citām nopietnām sacensībām, tad stipri piezemētāk, bet tomēr plānoju atlasīties uz pasaules čempi Tronheimā un Eiropas čempi Bulgārijā. Mērķi ir garā distances, kur jātiek finālos.
Kas attiecas uz šo gadu, tad galvenais mērķis pavisam noteikti ir Pasaules militārais čempionāts Igaunijā septembrī. Tā kā ar visām klapatām sagatavošanos normāli varu sākt tikai tagad tad īsti negarantēju savas spējas cīkstēties ar turp sabraukušajiem grandiem, tādēļ vienkārši vēlos labi noskriet visas distances.

Kas attiecās uz vēsturi, tad savā Bakalaura darbā vēlos revanšēties par to, ko sastrādāju šinī kursa darbā - noplosīšos tā, lai šo ķibeli aizmirst. Pie Bakalaura darba jau darbu esmu sācis. Viss būs OK;) Savas divus sešinieku un trīs septītnieku jau izlabot vairs nevaru. Arī tas grauž dvēseli, tāpēc Maģistra grāda mērķis ir Summa cum lauda un Sarkanais diploms. Te viss ir salīdzinoši vienkārši - tikai jāstrādā(un jāiemācās pāris valodas:p).

Trīs lietas labas lietas - Vieglatlētika. Kopš Rīgas maratona man ir āķi lūpā un par galveno distanci gribās izvirzīt pusmaratonu. Tai vajadzētu arī būt īstajai distancei lai varētu apvienot ar orientēšanās garajām distancēm. Tā kā 2012. gadā pasaules orientēšanās čempis notiks Tjerī piemājas mežā, tad būtu loģiski pieļaut, ka viņš tur visus gribēs samalt. Zinot Francijas apvidu īpatnības, man īsti nav velmes tur skriet, tādēļ galvenais mērķis 2012. gadam un pagaidām galvenais mērķis vieglatlētikā ir pusmaratons Pasaules Universiādē Ķīnā. Tie rezultāti, kurus līdz 2012. gadam vēlos sasniegt ir: pusmaratons - 1:10:00, 3000m - 8:55, 5000m - 15:30.

Svaigā koncepcija

Šī un iepriekšējā ziemas treniņsezona izvērtās vairāk kā eksperimentu kopums, mazāk kā kvalitatīva treniņsezona. Divas svarīgas dzīves sastāvdaļas bija jāpaceļ jaunā līmenī vai arī jāpamet. Bija jāizvēlās ko darīt tālāk - trenēties vai netrenēties un, ja trenēties, tad kā, kā arī, ko studēt, kā studēt un ko es darīšu pēc studiju beigšanas(kā pelnīt lielo miljonu:)). Papildus šīm dvēseliskajām šaubām, radās iespēja arī izmēģināt, kā tas ir izklaidēties tādos (nu gandrīz tādos) apjomos, kā izklaidējas mani draugi.

Izvēles varianti, kurus apsvēru bija krasi pretēji, bez maz vai revolucionāri(nu priekš manis vismaz). Biju gatavs gan pamest sportu vispār, gan pamest mācības vispār un doties trenēties uz Skandināviju, paralēli kko strādājot(droši vien, ka lasot zemenes:D). Biju gatavs pamest vēsturi un mācīties te ekonomiku, te kādas inženierzinātnes, te datorzinātnes, arī vispār netrenēties un nemācīties, bet pelnīt lielo citronu:D Nu un protams, ka klubiņi, meitenes un viss ar to saistītais tam visam pa vidam galīgi man sajauca visus it kā nopietnos plānus, kas jau galvā bija nobrieduši. Vienu vārdu sakot, šaubījos.

Līdz ar to rezultāti nebija jāgaida(tiešā nozīmē). Sākot ar 2008. gada februāri, kad manā galvā sāka ieplūst visas šīs augšā minētas filozofiskās pārdomas, mani treniņu apjomi, kvalitāte un intensitāte tikai kritās. Uz uzkrātās bāzītes rēķina vēl šo to varēju uzskriet, bet kopumā viss gāja uz leju. Tas pats arī vēstures studijās - uz iepriekšapgūtā rēķina vēl izdzīvoju gandrīz līdz pat šim brīdim. Katastrofiskie rezultāti Baltijas čempī, Jukola, Tiomilā, Elitserienos, pilnīgs ātruma zudums stadionā, neveiksme studijās bija indikatori, kurus es pamanīju, taču īsti nevēlējos tos atzīt. Kursa darba aizstāvēšana bija liktenīgais trieciens. No telpas kurā tika aizstāvēti darbi izvilkos kā suns ar kājstarpē iežmiegtu asti. Tāds kauns par savu slinkumu, izgāšanos kursa biedru un pasniedzēju priekšā mani laikam piemeklēja pirmos reizi.

Pēc sagandētas nedēļas nogales un vēl dažām paŗdomu pilnām dienā radās tas, ko saucu par FRESH CONCEPTION. Tā būtībā ir raksturojama šādi: esmu orientierists, vēsturnieks un skrējējs. Ideja ir vienkārša - šīs sfēras ir tās, kur es sevi vēlos pierādīt un kurās darbojoties es jūtos vislaimīgākais. Pats īpatnējākais ir tas, ka šī koncepcija man bija padomā jau sen, tikai es cerēju, ka var būt citas, labākas. Kā izrādās - nē. Tāda forša tā dzīve ir. Pats labākais, ka es tiešām nenožēloju šo periodu - slikts jau tas nebija, bija jautri. Kā izrādās, sevi piepildīt, diemžēl(vai drīzāk par laimi) es varu tikai vienā konkrētā veidā.