Šodien vienīgajā Latvijas ziņu portālā, kuru kaut nedaudz vēl var lasīt uzgāju pamatotu problēmas izklāstu par situāciju sociālajā sfērā http://ej.uz/k59y. Diemžēl tā ir taisnība: Latvijā mums (tajā skaitā arī sevī nedaudz jūtu šo nepareizo domāšanu) šķiet, ka neatkarību esam izcīnījuši un labklājība atnāks pati - to atnesīs valsts. Nekā. Pirms 20 gados barikādēs pret sarkano nacismu izcīnījām brīvību savai valstij, tagad mums arī garīgi jākļūst tīriem no šīs slimās domāšanas paliekām mūsu prātos. Ir svarīgi pārņemt kontroli katram par savu dzīvi, nevis žēloties par valdību kura zog (A, kurš negāja uz vēlēšanām, jo tas taču neko nemainot? Ja esam paši tik tīri un zinām, kā valsti vadīt, tad kāpēc paši neatrodamies Jēkaba 11?), par universitāti, pēc kuras absolvēšanas nevaram dabūt darbu (A kurš teica, ka universitātei mums tas jāgarantē? Vai atceroties vētrainās ballītes un mācībās ielikto darbu paši būtu gatavi zvērot ar savu dzīvību apgalvot, ka tādam smagi strādājošam cilvēkam kā man darbs pienākas?) vai kaimiņu, kurš nodarbojas ar biznesu un labi dzīvo, un "negodīgā" veidā to visu ieguvis (Vai esam paši mēģinājuši nodarboties ar uzņēmējdarbību un zinām, ka nopelnīt var tikai zogot?) un tā tālāk un tā joprojām.
Paklausoties promaskaviskā Saskaņas Centra runas par to, ka valdība zogot pensionāriem naudu, par to, ka valdība zogot studentiem un pārējiem naudu, daudziem tāds iespaids arī rodas. Padomāsim no cita skatupunkta: kam valdība domāta, kā naudu tad konsolidē un kur tā paliek. Valdība tikai pārdala tos līdzekļus, kurus mēs esam nopelnījuši. Ja mēs nemaksājam nodokļus, ja mēs nedibinām savas firmas vai vismaz nestrādājam, tad kādas gan mums tiesības saņemt milzīgas naudas summas pabalstos un kādas mums tiesības saņemt citu cilvēku maksāto nodokļu naudu vispār (ja nekad tā īsti strādājuši un nodokļus maksājuši neesam, piemēram)? Ja samazina, piemēram, to sociālo sfēru - nu neviens par tiem 50 miljoniem latu uz Lasvegasu neaizbrauks, nē! Ar šo soli mēs nonākam vienu soli tuvāk tam stāvoklim, kad patērēsim ne vairāk kā iztērējam. Valsts vienkārši pārņem kontroli pār savām finansēm un savu likteni.
Tagad rodas jautājums - vai mēs paši personīgi esam gatavi uzņemties atbildību par savu dzīvi? Vai mēs esam gatavi konsolidēt savus tēriņus atbilstoši savam budžetam? Vai mēs esam atmetuši, piemēram, bezjēdzīgo smēķēšanu vai ikdienas alus pudeles izdzeršanu, Makdonalda apmeklējuma vai atteikušies no vienalga kā cita, kas sit robu mūsu personīgajā budžetā? Vai esam gatavi strādāt, piemēram, par mazapmaksātiem pārdevējiem vai citā profesijā, lai tādā veidā izdarītu pirmo soli uz atbildības uzņemšanos pār savu dzīvi, pat par spīti tam, ka mūsu iegūtā izglītība vai velmes neatbilst darbam? Uzdrošinos teikt, ka pagaidām neesam gatavi tādam solim - sēžam un gaidām. Uzņemties pilnīgu atbildību par savu dzīvi nav viegli, es zinu - pats esmu šī ceļa pašā sākumā un manī sēž tās ķecerīgās domas par to, cik forši dzīvot uz valsts stipendijām un līdzīgi. Tādēļ aicinu - uzņemsimies 100% atbildību par savām dzīvēm, lai gan tas ir grūti. Nevainosim un nestāsimies ceļā cilvēkiem, kuru mērķis ir sniegt mums iespējas uzņemties pilnīgu atbildību par savu dzīvi. Kļūsim kungi pār savu dzīvi un būsim laimīgi!